I wish I had said...

Es pildu skolas uzdevumu, man ir jātrenējas rakstīt brīvos raksatus, kas nozīmē brīvi laist uz lapas visu to, kas nāk prātā. Nosaukums ir frāze ar kuru ir jāsākas šim manas tekstam. Bet man nešķiet pareizi, ka tas jau pašā savā saknē man saka, ka man kaut ko būtu jānožēlo.. vai pateiktu vai nepateiktu. Nē, es domāju, ka tas anv pareizi. Vismaz ne manā realitātē.. Manā pasaulē es esmu pateikusi visu, ko ir jāpasaka un noklusējusi to, ko jānoklusē. Es ticu, ka mēs katrs daram tieši to vienīgo un vislabāko, ko jelkurā brīdī vien spējam.. Reizēm tas ir kaut kas grndiozs un reizēm necils. un reizēm pat šķietami kaitīgs. BEt vinemēr vienīgais un pareizais. Vai es nožēloju, ka atzinos Tev jūtās savos padsmit gados, lai vien pretī izdzirdētu smieklus un ņirgāšanos? Nē! Tā vajadzēja, pat tad, kad tas manī atstāja tik smagas sliedes, esmu pārliecināta, ka tā vajadzēja. Vai vajadzēja kliegt visus tos lamuvārdus, kurus viens otram izkliedzām, kad šķīrāmies? Noteikti! Obligāti! Nekā citādi. Vai man vajadzēja kliegt pretī bezkaunīgiem un necienīgiem skolotājiem? Nē, ne manos spēkos bija kaut kā šos cilvēkus ietekmēt. Mana sirdsapziņa ir tīra. Kāds teiktu, bet šis jautājums ir par mirušajiem, vai ir kas tāds, ko nepateici aizgājušajiem? Un es varu veiglu sirdi pateikt Nē! Jo pēdējais, ko ar tēti viens otram šajā dzīvē pateicām bija vārdi- Es Tevi mīlu! Un kopš tiem laikiem  šos vārdus nežēloju, jo, ja es zinu, ka esmu pateikusi- Es Tevi mīlu- visiem saviem cilvēkiem, es zinu, ka viss ir pateiksts.