Kad jāsaka patiesība, var ļoti ātri aizmaldīties, jo kādā brīdī sāc domāt, vai pats maz to patiesību zini...patiesību sakot.. ko nozīmē šī frāze.. patiesību sakot..?
Es varu padalīties ar to, ko domāju un jūtu tieši tagad, bet iespējams, ka jau pēc izdzertas kafijas krūzes, pārlasot šo 'patiesību' pārgriezīšu acis trijos līkumos. Es neizinu, kas ir patiesība, pārāk daudz jau esmu kļūdījusies, lai kaut ko teiktu tā pavisam droši. Un tas patiesībā ļoti maisa, šis filtrs, kurš atsijā visu sakāmo un pārvērš klusumā.. atliek vien nodomāt: 'Kāda jēga kaut ko teikt, kad jau rīt būs jauna diena un pavisam jaunaas domas? Kāds svars un nozīme ir tam, ko tagad jūtu un domāju par patiesību esam? Kā agrāk vēlējos ar ruporu ielās iet un skandināt savu taisnību, pasauli izgaismot, jo laikam kaut kur dziļi domāju, ka esmu pravieties,vai kaut kas tāds. Nu, vai nav pavisam smieklīgi. Pašam par sevi jākaunās. Bet vai ir jākaunās? Ja vien es būtu tāda viena. Bet taisnība ir tāda, ka tik pat ļoti, cik mainos es, mainās arī visi citi.. un tas, ko viņi te šodin saka, rītdien ir vien par mākoni pārvērtusies peļķa.. lido uz nākošo galvu, kur piezemēties. Domas, kuras pārdzimst. Es vienu izmetu miskastē, kā nejēdzīgu.. kāds to pamanīja.. un paņēma sev .. un kādu laiku pat izmantoja, bet gan jau ar laiku arī miskastē izmeta. Un ikreiz nosmejos un pārgriežu acis, kad kāds ar ideju aizrijies cilvēks skaļi rīstās pa visu pasauli un mēģina mūs apslmdināt.. gaisa pilienu formā. Tas jau tikai dabīgi.. es gna jau arī vēl to darīšu, kad ar kādu ideju saslimšu. Un patiesībā, pat nedaudz ilgojos tā neprāta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru