I went outside and..

Es izgāju ārā un sajutu spēcīgu bezmērķības sajūtu...zini to, kura padara kājas smagas un acis sāk šaudīties uz visām debesss pusēm censdamās nolemt kustības virzienu, jo Tu nezini kur iet.. nezini ko darīt.. tu izgāji ārā, ar domu, ka pastaigāsi.. bet saproti, ka nemaz nemāki staigāt bez galamērķa.. ir nepieciešams ievadīt gps sistēmā galamērķa koordinācijas un tad nesties tur.. mērķtiecīgi un asi, un ātri, un strauji.. nu labi.. labākaā dienā var pat lēzeni un mierīgi ... bet miers jau nāk tikai no tā, ka tu zini to mērķi , kur ej.. bet iet bez mērķa mēs nemākam.. pieredzēt ceļu un uzklausīt impulsus, krustojumos apstāties.. un iedvesmoties no paša krustojuma.. kuru pagriezienu veikt.. pat doma par to vien ievieš sirdī nelielu paniku.. kā tā.. maldīties, nezinot, kas sagaidīs aiz stūra? Trakam jābūt.. visas tāas briesmas, kas var sagaidīt.. Un laikam tāpēc mums patīk lasīt grāmatas un skatīties films par šādiem ceļotājiem... par tiem... drosminiekiem, jo paši mēs tā nespējam..dzīvot brīvi.. ar reāliem dzīves grožiem rokās... mums ir bail. Bet es izgāju ārā,,, un sajutu, ka jāiet.. bez galamērķa.. bez gps.. bez vadlīnijām... man ir jāiet ārā ar atvētām acīm un atvērtu sierdi.. iet pieredzēt pasauli pa savam!  Pat, ja tas mani nenovedīs pie pasaulē varenākā galamērķa.. cerams, ka pieredzēšu vienu varenu ceļu.