For the first time ever...

 Pirmo reiz dzīvē es piedzīvoju šo dienu.. es tikko pati iepletu acis no šīs atziņas. Mēs taču neko nekad nepieredzam divas reizes.. nav tā, ka ir tikai pirmais skūpsts.. un tas paliek tur kaut kur.. pagātnē.. šorīt no rīta es pamodos no pirmā skūpsta šorīt.. siltas un mīļas bučas. Tas ir mans mīļākais modinātājs. Un katru rītu es pamostos no šīs bučas tik laimīga. Un būtu tik skumji, ja kādu rītu es nepriecātos par šo buču. Jo tā taču ir tā pati buča, kas bija vakar un aizvakar un jau neskaitāmus rītus. Cik daudz izniekotu emociju tur būtu. Cik laimīgi mēs būtu, ja iemācītos katru mirkli ieraudzīt kā pirmo reizi.. katru mirkli mēs varam izjust pasauli pavisam pa jaunam.. atļaut sev pilnīgu amnēziju.. aizmirst par visām iepriekšējām reizēm.. un izjust mirkli kā pašu pirmo.. kā nekad.. kā nekad vēl iepriekš. Novērtēt katru mirkli un izjust un izdzīvot un piepildīt ar savu pilnīgu klātesamību un uzmanību. Wow! Ar šo domu.. es zinu, ka banālu un jau 1000 reizes dzirdētu.. bet cik bieži ir tā, ka izlasi grāmatu.. bet tās galvenā doma atnāk pie tevi bvien pēc pāris gadiem, kad dvēsele ir gatava sajust šo atziņu... viens ir saprast.. otrs ir sajust... un šorīt es sajutu, ka es šodien dzīvoju pirmo reizi.. es rakstu šo tekstu, kurš nekad nebūtu tapis, ja ne šodien diena. Un es jūtu, ka man ļoti tagad vajag uztiasīt sev gardu tēju un jāiet pasēdēt uz balkona, jo es ļoti gribu pasmaržot kā šodien smaržo gaiss, paskatīties, kas par augiemaug pie mājas.. paklausīties, kādi putni dzied un kādi vēji pūš.. es gribu sajust šodiendienu pavisam pa jaunam .. pirmo reiz.

I went outside and..

Es izgāju ārā un sajutu spēcīgu bezmērķības sajūtu...zini to, kura padara kājas smagas un acis sāk šaudīties uz visām debesss pusēm censdamās nolemt kustības virzienu, jo Tu nezini kur iet.. nezini ko darīt.. tu izgāji ārā, ar domu, ka pastaigāsi.. bet saproti, ka nemaz nemāki staigāt bez galamērķa.. ir nepieciešams ievadīt gps sistēmā galamērķa koordinācijas un tad nesties tur.. mērķtiecīgi un asi, un ātri, un strauji.. nu labi.. labākaā dienā var pat lēzeni un mierīgi ... bet miers jau nāk tikai no tā, ka tu zini to mērķi , kur ej.. bet iet bez mērķa mēs nemākam.. pieredzēt ceļu un uzklausīt impulsus, krustojumos apstāties.. un iedvesmoties no paša krustojuma.. kuru pagriezienu veikt.. pat doma par to vien ievieš sirdī nelielu paniku.. kā tā.. maldīties, nezinot, kas sagaidīs aiz stūra? Trakam jābūt.. visas tāas briesmas, kas var sagaidīt.. Un laikam tāpēc mums patīk lasīt grāmatas un skatīties films par šādiem ceļotājiem... par tiem... drosminiekiem, jo paši mēs tā nespējam..dzīvot brīvi.. ar reāliem dzīves grožiem rokās... mums ir bail. Bet es izgāju ārā,,, un sajutu, ka jāiet.. bez galamērķa.. bez gps.. bez vadlīnijām... man ir jāiet ārā ar atvētām acīm un atvērtu sierdi.. iet pieredzēt pasauli pa savam!  Pat, ja tas mani nenovedīs pie pasaulē varenākā galamērķa.. cerams, ka pieredzēšu vienu varenu ceļu.

I need proof...

 Man vajag sajust, ka viss būs tā vērts. Mēs tā sevi mokam un spīdzinam un metam vissmagākajos izaicinājumos, godīgi nemaz nezinot, vai tas jelkad vipār atmaksāsies.. kā investīcijas jaunajos biznos... statistiski 20% izgāžas pirmajā gadā.. bet 60% izgāžas pirmajos trīs gados... un tā mūsu dzīvēs... gan ar attiecībām.. gan ar darbiem un izglītībām. Un tu jau neesi vainīgs.. tā ir statistika. Matemātikai nav sirds. Tā atņem Tev sapņu profesiju.. tā mudina Tevi studēt kaut ko, pats gadiem nesaproti ko. Un matemātika iznīcina mūsu attiecības.  Viss ir statistika.. mūsu dzīves ilgums.. mūsu slimību izplatība.. pašnāvību vidējais aritmētiskais. Un vispār kā mums patīk domāt, ka mēs dzīvosim mūžīgi... kā patīk domāt, ka viss ko mēs daram ir svarīgi. Man liekas, ka katru manu ziņu varētu nobeigt ar vārdiem- mēs visi nomirsim... mēs savienosimies ar zemi vienotā masā.. pārtapsim par naftu miljonos gadu un nez kādus aparātus tad darbināsim mēs. Un par kādu tad- vai tas būs tā vērts mēs vispār vaaram runāt? Vai zeme būs auglīgāka, ja tajā gulēs veiksmīgs biznesmenis vai apkopējs? Vai saldāks būs mūžīgais miegs, ja būsi visai pasaulei izdabājis un izpaaticis? Nez... vienīgā 100% statistika ir nāvei.. tā atnāks pie mums ikkatra.

Es nevaru garantēt, ka mīlēšu Tevi mūžam... un nevaru garantēt, ka pabeigšu skolu vai iegūšu labu darbu, vai es nopelnīšu daudz naudas, vai uzcelšu savu māju, vai man dzims bērni.. neko Tev nevaru apsolīt.. tikai vienu.. ka kādu dien es nomiršu... par to gan varat būt droši. 

 Ku kū! Vai Te Kāds Ir??
Klusums...
Un tā ir vislabākā atbilde, jo nav vietas labākas par klusumu.
Klusumā cilvēks ir godīgs.
Un ja būt godīgai,
Tad jāatzīst, ka man jums nav ko teikt.

I wish I had said...

Es pildu skolas uzdevumu, man ir jātrenējas rakstīt brīvos raksatus, kas nozīmē brīvi laist uz lapas visu to, kas nāk prātā. Nosaukums ir frāze ar kuru ir jāsākas šim manas tekstam. Bet man nešķiet pareizi, ka tas jau pašā savā saknē man saka, ka man kaut ko būtu jānožēlo.. vai pateiktu vai nepateiktu. Nē, es domāju, ka tas anv pareizi. Vismaz ne manā realitātē.. Manā pasaulē es esmu pateikusi visu, ko ir jāpasaka un noklusējusi to, ko jānoklusē. Es ticu, ka mēs katrs daram tieši to vienīgo un vislabāko, ko jelkurā brīdī vien spējam.. Reizēm tas ir kaut kas grndiozs un reizēm necils. un reizēm pat šķietami kaitīgs. BEt vinemēr vienīgais un pareizais. Vai es nožēloju, ka atzinos Tev jūtās savos padsmit gados, lai vien pretī izdzirdētu smieklus un ņirgāšanos? Nē! Tā vajadzēja, pat tad, kad tas manī atstāja tik smagas sliedes, esmu pārliecināta, ka tā vajadzēja. Vai vajadzēja kliegt visus tos lamuvārdus, kurus viens otram izkliedzām, kad šķīrāmies? Noteikti! Obligāti! Nekā citādi. Vai man vajadzēja kliegt pretī bezkaunīgiem un necienīgiem skolotājiem? Nē, ne manos spēkos bija kaut kā šos cilvēkus ietekmēt. Mana sirdsapziņa ir tīra. Kāds teiktu, bet šis jautājums ir par mirušajiem, vai ir kas tāds, ko nepateici aizgājušajiem? Un es varu veiglu sirdi pateikt Nē! Jo pēdējais, ko ar tēti viens otram šajā dzīvē pateicām bija vārdi- Es Tevi mīlu! Un kopš tiem laikiem  šos vārdus nežēloju, jo, ja es zinu, ka esmu pateikusi- Es Tevi mīlu- visiem saviem cilvēkiem, es zinu, ka viss ir pateiksts.

The truth is...

 Kad jāsaka patiesība, var ļoti ātri aizmaldīties, jo kādā brīdī sāc domāt, vai pats maz to patiesību zini...patiesību sakot.. ko nozīmē šī frāze.. patiesību sakot..? 

Es varu padalīties ar to, ko domāju un jūtu tieši tagad, bet iespējams, ka jau pēc izdzertas kafijas krūzes, pārlasot šo 'patiesību' pārgriezīšu acis trijos līkumos. Es neizinu, kas ir patiesība, pārāk daudz jau esmu kļūdījusies, lai kaut ko teiktu tā pavisam droši. Un tas patiesībā ļoti maisa, šis filtrs, kurš atsijā visu sakāmo un pārvērš klusumā.. atliek vien nodomāt: 'Kāda jēga kaut ko teikt, kad jau rīt būs jauna diena un pavisam jaunaas domas? Kāds svars un nozīme ir tam, ko tagad jūtu un domāju par patiesību esam? Kā agrāk vēlējos ar ruporu ielās iet un skandināt savu taisnību, pasauli izgaismot, jo laikam kaut kur dziļi domāju, ka esmu pravieties,vai kaut kas tāds. Nu, vai nav pavisam smieklīgi. Pašam par sevi jākaunās. Bet vai ir jākaunās? Ja vien es būtu tāda viena. Bet taisnība ir tāda, ka tik pat ļoti, cik mainos es, mainās arī visi citi.. un tas, ko viņi te šodin saka, rītdien ir vien par mākoni pārvērtusies peļķa.. lido uz nākošo galvu, kur piezemēties. Domas, kuras pārdzimst. Es vienu izmetu miskastē, kā nejēdzīgu.. kāds to pamanīja.. un paņēma sev .. un kādu laiku pat izmantoja, bet gan jau ar laiku arī miskastē izmeta.  Un ikreiz nosmejos un pārgriežu acis, kad kāds ar ideju aizrijies cilvēks skaļi rīstās pa visu pasauli un mēģina mūs apslmdināt.. gaisa pilienu formā. Tas jau tikai dabīgi.. es gna jau arī vēl to darīšu, kad ar kādu ideju saslimšu. Un patiesībā, pat nedaudz ilgojos tā neprāta.

Ar Tevi kopā lido gadi.

Tik viegli un maigi,

Kā nekad līdz šim nav būts.

Ar Tevi kopā viss ir labi

Ka gribu pie putniem
Gribu lidot starp mākoņiem.
Būt vairāk kā cilvēkam...

Šodien nodevu asins analīzes,
Lai pārbaudītu mīlsetības daudzumu tajās.
Gribas tik ļoti, lai mani novērtē,
Bet, cik daudz novērtēju es pati?
Gribu no sirds iemācīties,
Bez skaudības,
Priecāties par citu laimi.
Gribu no sirds iemācīties,
Bez šaustīšanas,
Priecāties par savu laimi.

Man ir viss un nav nekā.

Man ir viss tas, 

Par ko kādreiz sapņoju,

Bet nav nekā, no tā,

Kas dādreiz bija. 

Klaiņojošie suņi,

Tie kuri mīlīgi un jauki,

Prieks pabužināt, paspēlēties,

Īsu mirkli kopā būt...

Aiziet prom un aizmirst.

Kā lielākais sods ir brīvdienu lietus.
Nav kur paslēpties no sevis.
Būt sev ar sevi un sevī.

Uz augšu, uz priekšu.

Šodien kāpšu kalnā.

Varbūt ne Everestā,

Bet savu virsotni sasniegšu. 

.

Nav kafijas, nav piena.

Miegs acīs.

Gribu pamosties teltī. 

Baloža prastumā garām aizlido ikdiena.
Ne vairs pārsteidz tā spalvas vai vara pār fizikas likumiem.
Tas ir balodies. kas kaitinoši kliedz un aizdirsis palodzi.

Kaut kur starp mākoņiem

Ir pazuduši visi smaidi 

Lieus aizskalots ir prieks.

Cik ir sapņu uz šīs pasaules..
Atrunu ir divreiz vairāk.
Cik daudz ir ciešanas uz pasaules
Iemeslu ir simtsreiz mazāk.

Ir kaut kur dziļi, dziļi dzīlēs spēks

Nav redzams, vien nojaušams.

Reizēm smagiem viļņiem 

Nes nost no kājām..

Tiklīdz piecelies

Tā jau atkal

Ir kluss.

Paldies par iedvesmu!

Ir tik daudz cilvēku uz pasaules un tik maz 'savējo' ,
To, ar kuriem dalīties domās,  pārdomās, sajūtās un jūtās.
Cilvēku tādu, kuros gribas klausīties, jo tas, ko viņi saka, šķiet svarīgi.
Cilvēku tādu, kuri uzklausīs un kuri atbalstīs.
Cik daudz ir cilvēku, kuri skrien pakaļ spīdošām lietām.
Cik maz ir tādu, kuri paši spīd, dziļi dvēselē.
Cik daudz ir cilvēku, kuri iet garām..
Cik maz ir tādu, kuri paliek.
Ir ļoti daudz cilvēku, ar kuriem var sadzīvot,
Bet maz ir tādu, kurus negribas pazaudēt.
Cik daudz ir cilvēku, kuri grib būt mīlēti,
Cik maz ir tādu, kuri māk mīlēt otru.
Ir tik daudz cilvēku uz šīs pasaules..
Bet ir jāmāk atrast savējos
Un nepazaudēt.

čau!